Paliatīvā aprūpe un hospiss: kādus attēlus pacienti izvēlas paši — un kāpēc ārsti bieži izlemj citādi
Kas atrodas hospisā vai paliatīvās aprūpes nodaļā, pavada daudzas stundas savā istabā un bieži vien redz galvenokārt vienu sienu: to, kas atrodas pretī gultai. To, kas tur karājas, parasti ir izvēlējuši citi — iestādes vadītājs, interjera dizainere, komanda. Aiz šī raksta stāv Gigapixel GmbH — specializētais lielformāta stock foto portāls: īstas gigapikseļu fotogrāfijas no 100 MP, bez MI mērogošanas. Pētījums no Kīles ir uzdevis tieši šo jautājumu: kādus attēlus paliatīvās aprūpes pacienti izvēlas savai istabai, un vai ārsti viņiem izvēlas tos pašus? Atbilde ir skaidra, un tai ir sekas attēlu izvēlē. Šis raksts aplūko pētījumu līdzās trim darbiem par vidi dzīves noslēgumā un pārskatu par attēliem veselības aprūpē, atklāti norāda, kas no tā ir izvēles priekšroka un kas — ietekme, un no tā izsecina, kā hospisi un paliatīvās aprūpes nodaļas var plānot motīvus un ļaut pacientiem līdzdarboties izvēlē.
Paliatīvās aprūpes pacienti ievērojami biežāk izvēlējās priekšmetiskus attēlus nekā ārsti viņiem
Balandin et al. (2025) pētījumā 65 no 79 paliatīvās aprūpes pacientiem izvēlējās priekšmetisku attēlu savai istabai, savukārt 42 no 79 ārstiem saviem pacientiem izvēlējās priekšmetisku attēlu (p < 0,0001). No 79 pacientiem ar hroniskām sāpēm tie bija 67 pret tiem pašiem 42 (p = 0,0002). Autori to rezumē šādi: „Patients’ art preferences differ significantly from physicians’ art preferences.“
Aptaujāti tika universitātes klīnikā Kīlē pa 79 paliatīvās aprūpes pacientiem, sāpju pacientiem un anestezioloģijas un intensīvās medicīnas klīnikas ārstiem. Izvēlei bija pieejami 16 attēli: astoņas priekšmetiskas 19. gadsimta gleznas ar ainavām, dzīvniekiem un cilvēkiem un astoņas abstraktas fotogrāfijas, ko Kīles mākslas augstskolas mākslinieces un mākslinieki bija radījuši slimnīcām. Pacienti sarunā izvēlējās attēlu, ko vēlējās redzēt savā istabā; ārsti rakstiski norādīja, kādu attēlu viņi izvēlētos savu pacientu istabai un kādu — sev, ja viņi būtu pacienti. Attēli tika rādīti uz slaidiem un uz sienas plakāta, nevis istabā.
Piezīme par skaitļiem: pētījuma kopsavilkumā vērtības 65, 67 un 42 ir norādītas kā procenti. Taču, ņemot vērā, ka aptaujāto skaits katrā grupā bija 79, norādītās p-vērtības un rezultātu daļā sniegto sadalījumu pēc dzimuma, tās atbilst personu skaitam; tāpēc mēs tās atveidojam kā skaitu no 79. Atzinuma virziens abos lasījumos ir viens un tas pats.
Kāpēc ārsti izlemj citādi: sev viņi izvēlējās gandrīz tāpat kā pacienti
Sev kā pacientam 58 no 79 ārstiem izvēlējās priekšmetisku attēlu, saviem pacientiem — tikai 42, un šī atšķirība saskaņā ar Balandin et al. (2025) bija būtiska (p = 0,013). Savukārt starp ārstu izvēli sev un pacientu izvēli autori būtisku atšķirību neatrada (58 pret 65, p = 0,25, un 58 pret 67, p = 0,85). Tātad novirze rodas galvenokārt tad, kad ārsti izvēlas citiem.
Kāpēc tā notiek, pētījums nav mērījis; autori piedāvā skaidrojumus, ko paši formulē kā pieņēmumus: „Physicians may have chosen abstract art for their patients because of the possibility of different interpretations, thus avoiding motifs that may have displeased their patients.“ Turklāt ārsti varētu būt uzskatījuši abstrakto mākslu par pamudinājumu pārdomāt savu situāciju vai arī paši to dot priekšroku darbā pacienta istabā. Papildus pastāv izglītības atšķirība: pacientu izglītības līmenis bija ievērojami zemāks nekā ārstiem, un autori saskata iespējamu saistību starp attēlu priekšroku un izglītības līmeni. Praksei būtība ir vienkārša: kas izvēlas citiem, izvēlas citādi nekā cilvēki, kas ar šo attēlu dzīvo.
Dabas skati tika izvēlēti biežāk visās grupās, paliatīvās aprūpes pacientiem — tikai nedaudz
Tikai četri no 16 attēliem galvenokārt attēloja dabas skatus, un tomēr saskaņā ar Balandin et al. (2025) 41 no 79 paliatīvās aprūpes pacientiem, 54 no 79 sāpju pacientiem un 49 no 79 ārstiem (saviem pacientiem) izvēlējās vienu no šiem četriem. Paliatīvās aprūpes pacientiem tātad bija 41 pret 38, tas ir, nedaudz; sāpju pacientiem — 54 pret 25. Būtiskuma pārbaudi autori šim salīdzinājumam nenorāda; viņi to vērtē kā izpētes rakstura. Saskaņā ar pētījuma mākslinieku sarakstu pie četriem dabas attēliem piederēja divas priekšmetiskās gleznas (numurs 1 un 15) un divas abstraktās fotogrāfijas (numurs 5 un 10); tātad skaitījums nav sadalīts pēc stila.
Atklājoši ir tas, kuru dabas attēlu izvēlējās paliatīvās aprūpes pacienti. 27 no viņiem izvēlējās attēlu numur 15, ko autori raksturo kā „a melancholic view with dawn over a forest“, un tikai 8 — jautro vasaras skatu uz līci (numurs 1). Autori to piesardzīgi skaidro ar paradoksālo pozitīvo emociju teoriju: attēls, kas atspoguļo paša iekšējo stāvokli, var izraisīt pozitīvas emocijas arī tad, ja slimība ir neārstējama. Tas ir skaidrojums, nevis atzinums. Mūsuprāt, izvēlei tas nozīmē tikai vienu: klusas, arī klusinātas un blāvas noskaņas ir jāiekļauj piedāvājumā, ne tikai saulaini pastkartes motīvi. Vienlaikus pētījums parāda, cik atšķirīgi cilvēki izvēlas: vīrieši paliatīvās aprūpes pacientu vidū izvēlējās abstraktus attēlus biežāk nekā sievietes; tomēr atšķirības starp dzimumiem nebija starp pētījuma mērķiem.
Viņu secinājums praksei ir šāds: „figurative art with natural views especially apt for patient and intervention rooms due to their high acceptance“, savukārt abstrakto mākslu viņi uzskata par piemērotāku koplietošanas telpām. Arī šis teikums balstās uz izvēles lēmumiem, nevis uz mērītu ietekmi.
Dzīves noslēgumā nozīme ir videi, kontrolei un dabai, taču attēliem trūkst pierādījumu
Zadeh et al. (2018) integrējošais pārskats analizēja 225 dokumentus par iestāžu iekārtojumu dzīves pēdējā posmā, tostarp tikai 3 randomizētus pētījumus, un par attēliem norāda: „empirical evidence supporting the function of art in EOL environments is lacking.“ Kā modeli visos faktoros autori nosauc pacientu kontroli pār savu vidi: „A recurring theme throughout this integrative literature review was the patients’ ability to control or personalize surroundings; this concept was embedded in every identified environmental factor.“ Dabu viņi vērtē pozitīvi, taču balstās galvenokārt uz pētījumiem par skatu pa logu un piekļuvi ārtelpai, no kuriem daudzi ir ārpus paliatīvās aprūpes. Par attēliem viņi raksta, ka speciālisti iesaka mākslu, „but the exact effects of visual artwork on patients have been poorly studied. There is also little research on the best subjects to depict in such artwork.“
Cik nomācoša slimnīcas istaba var būt cilvēkiem ar paliatīvās aprūpes vajadzībām, parāda Robinson et al. (2018) kvalitatīvā pētījumā ar 14 lielas slimnīcas pacientiem Oklendā, Jaunzēlandē, kuri tika aptaujāti līdz divām reizēm. Attēli tajā neparādās. Aprakstītas daudzvietīgas istabas, koplietojamas tualetes, troksnis, garlaicība un trūkstošs skats ārā; viena paciente stāsta: „nobody drew their curtains at all so I never got to look out the window the whole week“. Cits pacients apraksta, kas notiek, ja nekas nenodarbina skatienu: „If the patient has nothing to do then you start to think“. Autori iesaka strādāt pie tā, ko iespējams mainīt, piemēram, ģimenes klātbūtnes istabā un elastīgākas telpiskās vides.
Kā hospisi patiešām iekārto savas ēkas, apraksta Waldrop un McGinley (2018) par astoņiem stacionāriem hospisiem divos ASV štatos, pamatojoties uz intervijām ar 40 speciālistiem un 187 telpu fotogrāfijām. Visām istabām bija skats uz zaļumu, koplietošanas telpas bija iekārtotas tostarp ar mākslu, ziediem un augiem, un vienā nodaļas atbalsta punktā kā norobežojums kalpoja stikla siena ar iedziļinātu dabas fotogrāfiju. Pētījums ir kvalitatīvs un aprakstošs; analizētas tika intervijas ar speciālistiem, nevis ar pacientiem, un atsevišķu elementu ietekme netika mērīta.
Ko pētījumi par paliatīvo aprūpi un hospisi faktiski ir mērījuši
| Pētījums | Vide / stimuls | Mērījums | Atzinums | Izlase |
|---|---|---|---|---|
| Balandin et al. 2025 | Universitātes klīnika Vācijā: izvēle no 16 attēliem (astoņas priekšmetiskas gleznas, astoņas abstraktas fotogrāfijas) uz slaidiem un sienas plakāta | Attēla izvēle pacienta istabai; ārsti papildus — sev | Paliatīvās aprūpes un sāpju pacienti izvēlējās priekšmetiskus attēlus biežāk nekā ārsti viņiem; ārsti sev — līdzīgi kā pacienti; dabas skati biežāk visās grupās | Pa 79 paliatīvās aprūpes pacientiem, sāpju pacientiem un ārstiem |
| Zadeh et al. 2018 | Integrējošs pārskats par iestāžu iekārtojumu dzīves noslēgumā | Recenzētas un nerecenzētas literatūras analīze | Kontrole pār vidi kā visaptveroša tēma; trūkst pierādījumu par mākslu dzīves noslēgumā | 225 dokumenti, tostarp 3 randomizēti pētījumi |
| Robinson et al. 2018 | Akūtās aprūpes slimnīca Jaunzēlandē, pacienti ar paliatīvās aprūpes vajadzībām | Kvalitatīvas intervijas uzturēšanās laikā un pēc tās | Daudzvietīgas istabas, troksnis, garlaicība un trūkstošs skats ārā apgrūtināja; attēli netika pētīti | 14 pacienti |
| Waldrop & McGinley 2018 | Stacionāri hospisi ASV | Intervijas ar speciālistiem, telpu fotogrāfiju analīze | Saikne ar dabu, māksla un mājīgas telpas kā kopīgas iezīmes; ietekme netika mērīta | 8 hospisi, 40 speciālisti, 187 fotogrāfijas |
| Cardillo & Chatterjee 2025 | Pārskats par attēliem veselības aprūpē, galvenokārt procedūru telpās un uzgaidāmajās telpās | Stress, sāpes, trauksme, apmierinātība eksperimentālos pētījumos | Dabas attēli pierādīti visnoturīgāk; citas mākslas formas — neviennozīmīgi; pacientu izvēles loma nav skaidra | 25 pētījumi, tostarp 17 par dabas attēliem |
Tabula parāda atšķirību, kas ir būtiska: vienīgais pētījums ar paliatīvās aprūpes pacientiem un attēliem mēra to, ko cilvēki izvēlas, nevis to, ko attēls viņos izraisa. Cardillo un Chatterjee (2025) pārskats analizē 25 eksperimentālus pētījumus, tostarp 17 par dabas attēliem, un atzīst, ka, ņemot vērā ierobežoto pētījumu bāzi, dabas attēlu ietekme ir pārsteidzoši noturīga; taču autori arī raksta: „These effects are most consistently observed in studies involving invasive procedures or in waiting rooms.“ Hospiss un paliatīvās aprūpes nodaļa neietilpst šajās vidēs.
Ko pētījumi neparāda
Kontrolēts pētījums, kas būtu iekārtojis attēlus hospisa vai paliatīvās aprūpes istabās un mērījis ietekmi uz sāpēm, trauksmi, miegu vai dzīves kvalitāti, pārbaudītajā materiālā nav atrodams. Tā ir šī raksta svarīgākā robeža, un Zadeh et al. (2018) to skaidri nosauc.
Priekšroka nav ietekme. Balandin et al. (2025) parāda, kādus attēlus pacienti izvēlas, nevis to, vai viņiem ar izvēlēto attēlu klājas labāk. Izvēle notika uz slaidiem un plakāta, nevis pēc dienām ar attēlu istabā. Pētījums veikts vienā centrā un nebija randomizēts; autori paši kā iespējamu novirzi nosauc to, ka tika salīdzināti vecāki meistardarbi ar jauniem, vēl neiestādītiem darbiem un ka attēlu kvalitāte varēja ietekmēt salīdzinājumu.
Gleznas nav fotogrāfijas. Priekšmetiskie attēli Kīlē bija gleznas, abstraktie — fotogrāfijas. Vai paliatīvās aprūpes pacienti tikpat bieži izvēlētos reālistiskas dabas fotogrāfijas, netika pārbaudīts. Dabas pārnesumam uz attēliem ir tikai vispārīgs tilts: McMahan un Estes (2015) metaanalīzē vidējais efekta lielums uz pozitīvo afektu dabas laboratorijas simulācijām, piemēram, fotogrāfijām, bija r = .26, bet īstai dabai — r = .37; atšķirība bija tikai margināla (p = .09). Tas attiecas uz noskaņojumu veseliem cilvēkiem, nevis uz sāpēm vai simptomiem dzīves noslēgumā.
Logi nav attēli. Tas, ko Zadeh et al. (2018) apkopo par dabu, galvenokārt balstās uz skatu pa logu, dārziem un piekļuvi ārtelpai; Robinson et al. (2018) un Waldrop un McGinley (2018) apraksta īstus logus un dārzus. Attēls neaizstāj nevienu no šīm piekļuvēm.
Vai izvēle pati par sevi kaut ko ietekmē, nav skaidrs. Cardillo un Chatterjee (2025) tieši to uzskaita kā neatrisinātu pētniecības jautājumu: „How important is patient choice for reaping the benefits of visual art?“ Viņi apraksta programmu, kurā pacienti katru nedēļu izvēlējās plakātu savai istabai no piedāvājuma, un ziņo, ka pacienti, tuvinieki un personāls priekšrocības galvenokārt attiecināja uz izvēles iespēju; tas ir apsekojums, nevis ietekmes pierādījums. Arī attēlu garīgā dimensija dzīves noslēgumā saskaņā ar Cardillo un Chatterjee (2025) ir „largely unstudied“.
Kā plānot attēlus hospisam un paliatīvās aprūpes nodaļai: motīvs, formāts, attālums, materiāls, ekspluatācija
Plānošana sākas ar jautājumu, kas izvēlas, jo Balandin et al. (2025) parāda, ka ārsti pacientiem izvēlas citādi nekā paši pacienti un citādi, nekā viņi izvēlētos sev kā pacientam. Motīvs. Pacientu istabām izvēles lēmumi Kīlē liecina par labu priekšmetiskiem attēliem ar dabas elementiem; autori tos iesaka pacientu istabām augstās pieņemšanas dēļ. Mūsuprāt, tam jāpievieno piedāvājums ar plašu diapazonu: gaišas, atvērtas ainavas, ūdens un piekraste, bet arī klusas meža un krēslas noskaņas, kādas Kīles paliatīvās aprūpes pacienti izvēlējās visbiežāk. Abstraktus motīvus var piedāvāt, jo daļa cilvēku tos izvēlas, taču tos nevajadzētu uzspiest. Mūsuprāt, jāizvairās no draudīgām vai dramatiskām ainām; tas ir mūsu secinājums, nevis pārbaudīts noteikums.
Formāts. Izšķiroša ir siena pretī gultas galvgalim, jo tas, kas daudz guļ, redz galvenokārt to. Motīvam jābūt tik lielam, lai to no gultas varētu atpazīt bez piepūles, un jākarā tā, lai ierīces, televizori vai aizkari to neaizsegtu. Koplietošanas telpās, kur Kīles pētījuma autori iesaka dažādu veidu sajaukumu, ir vieta vairākiem dažāda veida motīviem. Skatīšanās attālums un izšķirtspēja. No Ashraf et al. (2025) acs izšķirtspējas robežas mērījuma izriet mūsu darba ietvars: aptuveni 137 ppi viena metra attālumā un 68 ppi divu metru attālumā. Izšķirošs ir īsākais regulārais attālums, pacienta istabā parasti no gultas galvgaļa līdz pretējai sienai, bet attēliem blakus gultai — ievērojami mazāks. Neatkarīgi no šī mērījuma lielformāta drukāšanas procesa maksimums ir aptuveni 240 ppi; tas ir norādījums par drukas procesu, nevis pētījuma vērtība. ppi šeit ir attēla informācija uz collu drukā, nevis printera izšķirtspēja dpi.
Materiāls. Kura virsma darbojas labāk, neviens pētījums nav pētījis. Pacientu istabām piemēroti ierāmēti nospiedumi aiz šķembu droša stikla vai uz viegliem paneļiem laminēti nospiedumi, lielām virsmām — arī sienas attēli. Svarīga ir nomaiņas sistēma, piemēram, rāmji, ko var atvērt bez instrumentiem, vai attēlu sliedes, lai motīvu varētu nomainīt dažu minūšu laikā. Higiena un ekspluatācija. Virsmām jābūt noslaukāmām un piemērotām iestādē ierastajai dezinfekcijai, rāmjiem un malām nedrīkst atdalīties, un nekas nedrīkst traucēt aprūpi, uzglabāšanu vai piekļuvi neatliekamās palīdzības gadījumā; tas iepriekš jāsaskaņo ar aprūpes un higiēnas dienestu. Pašai izvēlei piemērots process, kas atbilst hospisa ikdienai: neliela mape vai planšetdators ar priekšizvēli, no kuras pacienti vai tuvinieki izvēlas uzņemšanas laikā, un iespēja vēlāk nomainīt. Kas vēlas padziļināt motīvu izvēli atbilstoši pētījumiem, rakstā Motīvu izvēle atbilstoši pētījumiem: kuri dabas attēli iedarbojas — un kuri ne atradīs pētījumus par plašumu, ūdeni un mežu.
No tā izriet skaidrs uzdevums hospisiem, paliatīvās aprūpes nodaļām, veco ļaužu aprūpes iestādēm un veselības aprūpes interjera dizaineriem: nenosakīt vienu attēlu visiem, bet piedāvāt labu izvēli. Kīles pētījums parāda, ka pacienti izvēlas citādi nekā ārsti viņiem un ka priekšmetiski attēli ar dabas elementiem pacientu istabās tiek plaši pieņemti; ietekme uz simptomiem ar to nav pierādīta. Portālā var meklēt klusas ainavas, mežu, ūdeni un piekrasti, piemēram, kategorijā Mežs & daba, un pirms pasūtīšanas pārbaudīt pilnā izšķirtspējā. No tā var izveidot motīvu komplektu iestādei, no kura izvēlas pacienti vai tuvinieki, ar rezerves motīviem nomaiņai. Tā kā īsti gigapikseļu uzņēmumi saglabā pietiekamu attēla informāciju arī no tuva attāluma, tie ir piemēroti gan lielām sienu virsmām, gan attēliem, kas karājas tuvu gultai, ja vien pikseļu skaits un drukas izmērs atbilst attālumam. Kāpēc pacientu istabām mēs iesakām druku, nevis ekrānu, lasāms rakstā Attēls vai ekrāns? Kāpēc lielformāta dabas nospiedums sniedz vairāk nekā dabas video monitorā.
Kādus attēlus paliatīvās aprūpes pacienti izvēlas savai istabai?
Galvenokārt priekšmetiskus attēlus, saskaņā ar vienīgo pārbaudītajā materiālā atrodamo pētījumu, kurā paliatīvās aprūpes pacienti paši ir veikuši izvēli. Balandin et al. (2025) universitātes klīnikā Kīlē uzrādīja pa 79 paliatīvās aprūpes pacientiem, sāpju pacientiem un ārstiem 16 attēlus — astoņas priekšmetiskas 19. gadsimta gleznas un astoņas abstraktas fotogrāfijas. 65 no 79 paliatīvās aprūpes pacientiem izvēlējās priekšmetisku attēlu. Dabas skati bija populāri, taču paliatīvās aprūpes pacientiem — tikai nedaudz: 41 izvēlējās vienu no četriem attēliem ar galvenokārt dabu, 38 — citu. Visbiežāk viņi izvēlējās attēlu, ko autori raksturo kā melanholisku skatu uz mežu rītausmā, ievērojami retāk — jautro vasaras skatu uz līci. Vīrieši izvēlējās abstraktus attēlus biežāk nekā sievietes. Mūsuprāt, praksei tas nozīmē: priekšmetiski dabas motīvi ir labs pamats, taču svarīgs ir diapazons, no gaišām piekrastēm līdz klusām, blāvām meža noskaņām, un atsevišķi cilvēki apzināti izvēlas citādi. Jāņem vērā ierobežojums: pētījums mēra izvēli uz slaidiem un plakāta, nevis to, kā pacientiem klājas pēc dienām ar attēlu istabā, un priekšmetiskie attēli bija gleznas, nevis fotogrāfijas. Tāpēc, kas izvēlas hospisam, nedrīkstētu noteikt vienu vienīgu motīvu, bet gan piedāvāt priekšizvēli un atstāt izvēli iemītniekiem un viņu tuviniekiem.
Kāpēc ārsti pacientiem izvēlas citus attēlus nekā paši pacienti?
Izmērīts ir tikai tas, ka viņi tā dara; kāpēc — Balandin et al. (2025) nav pētījuši, bet skaidrojuši ar pieņēmumiem. Viņu pētījumā 42 no 79 ārstiem saviem pacientiem izvēlējās priekšmetisku attēlu, bet sev kā pacientam — 58, kas ir būtiska atšķirība. Savukārt ar savu izvēli ārsti būtiski neatšķīrās no pacientiem. Autori pieļauj, ka ārsti citiem izvēlējās abstraktus attēlus tāpēc, ka tie pieļauj dažādas interpretācijas un tādējādi ļauj izvairīties no motīviem, kas pacientam varētu nepatikt. Turklāt viņi varētu būt uzskatījuši abstrakto mākslu par pamudinājumu pārdomāt savu situāciju vai arī paši to dot priekšroku darbā istabā. Nozīme varētu būt arī atšķirīgajam pacientu un ārstu izglītības līmenim. Cardillo un Chatterjee (2025) pārskats apraksta to pašu modeli vispārīgāk: speciālistu viedoklis var atšķirties no pacientu un tuvinieku priekšrokas. Iestādēm sekas ir praktiskas, nevis teorētiskas: izvēle pacientu istabām nedrīkstētu būt tikai vadības, ārstu vai dizaineru ziņā. Vienkāršs ceļš ir ļaut speciālistiem veikt priekšizvēli, bet lēmumu istabā atstāt pacientiem vai viņu tuviniekiem.
Vai dabas attēli hospisā iedarbojas pret sāpēm vai trauksmi?
Hospisam un paliatīvās aprūpes nodaļai tas nav pētīts, un godīgi jāsaka, ka tā tas ir. Zadeh et al. (2018) analizēja 225 dokumentus par iestāžu iekārtojumu dzīves noslēgumā un raksta, ka trūkst empīrisku pierādījumu par mākslas ietekmi šajā jomā; arī par labākajiem motīviem ir maz pētījumu. Cardillo un Chatterjee (2025) pārskats, ņemot vērā ierobežoto pētījumu bāzi, dabas attēlu ietekmi atzīst par pārsteidzoši noturīgu, taču visizteiktāk to novēro procedūru laikā un uzgaidāmajās telpās, nevis dzīves noslēgumā. Īstas dabas pārnesumam uz attēliem ir vispārīgs tilts: McMahan un Estes (2015) metaanalīzē vidējais efekta lielums uz pozitīvo afektu dabas laboratorijas simulācijām, piemēram, fotogrāfijām, bija r = .26, bet īstai dabai — r = .37, atšķirība bija tikai margināla. Tas liecina, ka attēls var pārņemt daļu no īstas dabas noskaņojuma ietekmes, taču neko nepasaka par sāpēm, elpas trūkumu vai trauksmi smagi slimiem cilvēkiem. Paliek pamatots, ar zemu risku saistīts pasākums: kluss motīvs, ko cilvēks gultā pats izvēlējies. Taču nevajadzētu solīt simptomu atvieglojumu.
Kā hospiss organizē attēlu izvēli, ko veic pacienti un tuvinieki?
Ar nelielu, labi sagatavotu izvēli un vienkāršu nomaiņas sistēmu, jo Zadeh et al. (2018) nosauc pacientu kontroli pār savu vidi kā tēmu, kas caurvij visus iekārtojuma faktorus dzīves noslēgumā. Mūsuprāt, praktiski tas nozīmē: iestāde sagatavo priekšizvēli ar aptuveni duci motīvu — priekšmetiskus, galvenokārt dabu, ar dažādām noskaņām no gaišas līdz klusai un blāvai — un papildina ar dažiem abstraktiem motīviem tiem, kam šādi attēli patīk. Izvēle pieejama mapē vai planšetdatorā un tiek piedāvāta uzņemšanas laikā bez spiediena; kas nevar vai nevēlas izvēlēties, saņem klusu standarta motīvu, un tuvinieki var piedalīties lēmumā. Svarīgi, lai nomaiņa būtu ātra: rāmji, ko var atvērt bez instrumentiem, vai attēlu sliedes ļauj nomainīt dažu minūšu laikā arī tad, ja cilvēks pēc dažām dienām savu attēlu vairs nevēlas redzēt. Cardillo un Chatterjee (2025) apraksta programmu ar iknedēļas plakāta izvēli, kuras priekšrocības iesaistītie galvenokārt attiecināja uz izvēles iespēju; tas nav mērīta ietekme. Šī pieeja ir mūsu secinājums no pētījumiem par priekšroku un vidi, nevis pārbaudīta metode.
Nobeigums
Par attēliem hospisā un paliatīvajā aprūpē ir skaidrs atzinums par izvēli un skaidra plaisa attiecībā uz ietekmi. Paliatīvās aprūpes pacienti Kīlē ievērojami biežāk izvēlējās priekšmetiskus attēlus nekā ārsti viņiem, un ārsti sev izvēlējās līdzīgi kā pacienti, bet saviem pacientiem — citādi (Balandin et al. 2025). Dabas skati tika izvēlēti biežāk visās grupās, paliatīvās aprūpes pacientiem — tikai nedaudz, un viņiem vispopulārākā bija klusa, melanholiska meža aina krēslā. Pārskati par dzīves noslēgumu uzsver kontroli pār savu vidi un saikni ar dabu, taču mākslai neatrod stabilus ietekmes pierādījumus (Zadeh et al. 2018); kvalitatīvi pētījumi apraksta īstus logus, dārzus un mājīgas telpas (Robinson et al. 2018, Waldrop un McGinley 2018). No tā izriet skaidra nostāja: piedāvāt priekšmetiskus dabas motīvus ar plašu diapazonu, atstāt izvēli pacientiem un tuviniekiem, padarīt nomaiņu vienkāršu un nesolīt ietekmi, ko neviens pētījums nav mērījis. Gigapixel GmbH — specializētais lielformāta stock foto portāls: īstas gigapikseļu fotogrāfijas no 100 MP, bez MI mērogošanas.
Avoti
- Balandin, A., Wallenfang, M., Wagener, K., Gleim, M., Konetzka, D., Siebrecht, D., Müffelmann, A., Kollmann, S., Göckede, R., Zippel, C., Linde, A., Hüsch, A., Louring Nielsen, S., Steinfath, M. & Fudickar, A. (2025): Comparison of art preferences in patient rooms between chronic pain patients, palliative care patients and physicians. Wiener Medizinische Wochenschrift.
- Sagha Zadeh, R., Eshelman, P., Setla, J., Kennedy, L., Hon, E. & Basara, A. (2018): Environmental design for end-of-life care: An integrative review on improving quality of life and managing symptoms for patients in institutional settings. Journal of Pain and Symptom Management.
- Robinson, J., Gott, M., Gardiner, C. & Ingleton, C. (2018): The impact of the environment on patient experiences of hospital admissions in palliative care. BMJ Supportive & Palliative Care.
- Waldrop, D. P. & McGinley, J. M. (2018): “Magic Happens Here”: Environmental Serenity in Residential Hospice Care. Journal of Housing for the Elderly.
- Cardillo, E. R. & Chatterjee, A. (2025): Benefits of Nature Imagery and Visual Art in Healthcare Contexts: A View from Empirical Aesthetics. Buildings.
- McMahan, E. A. & Estes, D. (2015): The effect of contact with natural environments on positive and negative affect: A meta-analysis. The Journal of Positive Psychology.
- Ashraf, M., Chapiro, A. & Mantiuk, R. K. (2025): Resolution limit of the eye — how many pixels can we see? Nature Communications.